Marats Gelmans: Kad pēdējais kļūst pirmais
Intervija ar vienu no Krievijas ietekmīgākajiem galeristiem un mākslas kolekcionāriem – Maratu Gelmanu
28/09/2011
Marats Gelmans (Марат Александрович Гельман, 1960) ir vārds, kas Krievijas mākslas pasaulē un arī aiz tās robežām komentārus neprasa. Viņš ir mākslas vēsturnieks, galerists, kolekcionārs, politikas analītiķis un savulaik strādāja arī Krievijas 1. TV kanālā OPT, no 2002–2004 gadam būdams kanāla ģenerāldirektora asistents, analītikas departamenta vadītājs. 1990. gadā Marats Gelmans izveidoja vienu no pirmajām privātajām mākslas galerijām Krievijā, tieši gadu pirms PSRS sabrukuma. Galerija joprojām aktīvi darbojas un to varēja skatīt arī mākslas mesē ART MOSCOW 2011. Arī 4. Maskavas laikmetīgās mākslas biennāles ietvaros Marata Gelmana vārds vīd: biennāles satelītpasākumu programmas ietvaros viņš ir kūrējis grupas izstādi “Māksla pret ģeogrāfiju”, izrādot Krievijas reģionu mākslinieku darbus. Interese par vēl nezināmiem, tostarp reģionāliem māksliniekiem, padarot viņus slavenus, ir Gelmana firmas zīme. Dmitrijs Gutovs, Oļegs Kuļiks, Valērijs Košļakovs, AES grupa, Aleksandrs Vinogradovs un Vladimirs Dubosarskis ir vien daži no vārdiem, kuru pirmās personālizstādes notika Marata Gelmana galerijā.
Kā Jūs izlēmāt vairāk nekā pirms 20 gadiem pārcelties uz Maskavu un drīz arī izveidot vienu no pirmajām privātajām galerijām postpadomju Krievijā. Vai Jūs paredzējāt, ka šāds gājiens vainagosies panākumiem?
Uz Maskavu es pārcēlos, jo pārāk uzticējos cilvēkiem. Sākumā gan likās, ka esmu pieļāvis ļoti lielu kļūdu. 1987. gadā Kišiņevā, kur tolaik dzīvoju, es organizēju viena Maskavas mākslinieka izstādi. Tai bija panākumi, jo Kišiņeva ir garlaicīga vieta, un te pēkšņi plaša uzmanība, preses interese, mākslas darbi tika pirkti. Savukārt minētais mākslinieks man iedvesmots saka, lai es nākot uz Maskavu, varēšot strādāt kā viņa producents. Tie bija padomju laiki, un viņš – PSRS Mākslinieku savienības prezidents. Arī māksla mani ļoti aizrāva, tāpēc piekritu un pārvācos no Kišiņevas uz Maskavu. Taču jau pēc mēneša mans mākslinieks negaidīti aizbrauca uz ASV. Maskavā paliku viens pats, nevienu tolaik te nepazīstot. Atgriezties Kišiņevā arī vairs nespēju, jo draugi uz manu pārcelšanos bija noraudzījušies ar “baltu aci”. Doties atpakaļ būtu pazemojoši. Tā es pamazām uzsāku nelielu biznesu, bet par iegūtajiem līdzekļiem soli pa solim sāku kolekcionēt mākslu. Pēc trim gadiem atvēru galeriju. Pirmajos gados, kolekcionējot mākslu, biju pieļāvis virkni neprofesionālu kļūdu. Tāpēc pirmā kolekciju bija jāpārdod, paturot vien divus darbus par “piemiņu” neveiksmei. Kad nolēmu to izpārdot, man nebija nolūks tā kļūt par mākslas dīleri. Vienkārši vēlējos tikt no kolekcijas vaļā. Bet mākslu pārdot nav viegls darbs, un gads, ko pavadīju, cenšoties atsvabināties no nevēlamajiem ieguvumiem, sniedza neatsveramu pieredzi un kontaktus pat Eiropā. Tā kā Maskavā tolaik neviena cita ar pieredzi mākslas tirgošanā un mākslas menedžmentā nebija, tad es ātri vien savā jomā kļuvu par “labāko”, “vecāko” un kādu tik vēl ne (smejas).
Jūs tiekat izcelts arī ar to, ka uzdrošinājāties aktīvi eksponēt vēl nepazīstamus māksliniekus, turklāt šodien vairums no viņiem ir jau zināmi vārdi. To uzņemties tomēr ir liels risks.
Kad sāku kaut ko no mākslas saprast, lai kolekcijas veidotu profesionālāk, tas varēja būt kāds 1988. gads. Maskavas zināmākie mākslinieki bija kļuvuši ārkārtīgi dārgi, jo tolaik notika prestižā izsole Sotheby’s 1988. Un visi, arī pat tie, kas izsolē nepiedalījās, kļuva kā aptrakuši pēc naudas. Es nevarēju viņu darbus atļauties, tolaik vadīju nelielu biznesu, pārdodot savas “smadzenes”, nevis naftu vai datorus. Tāpēc vērsos pie mazāk zināmiem autoriem un devos meklējumos uz Krievijas Dienvidiem, Kijevu utt., un atklāju, ka šajā reģionā ir spēcīga, jauna mākslinieku paaudze. Pirms atvēru galeriju, es Maskavā rīkoju lielu izstādi “Krievijas Dienvidu vilnis”. Izstādei bija spoži panākumi, 70% no darbiem tika pārdoti. Šodien tie ir jau plaši pazīstami autori. Izstāde raisīja arī konfliktu, jo Maskavā tolaik valdīja Maskavas konceptuālisms, kas pārstāvēja uzskatu, ka nekā cita interesanta un vērtīga Krievijas mākslā tobrīd nav, kā vien šis konceptuālisms. Bet konflikts palīdzēja gan man, gan manis pārstāvētajiem māksliniekiem piesaistīt uzmanību.
Un galu galā – tieši tā arī ir galerijas misija – uziet nevienam nezināmu, talantīgu mākslinieku un ļaut viņa potenciālam attīstīties. Tās galerijas, kas strādā ar jau slavas saulē nonākušiem autoriem, pieder jau pie t. s. sekundārā mākslas tirgus. Es katrā ziņā droši varu apgalvot, ja redziet kādu labi zināmu krievu mākslinieku, kurš uz skatuves uznācis 90. gados, tad viņa pirmā izstāde ir notikusi manā galerijā. Garantēju.
Vai ir iespējams vārdos ietērpt to sajūtu vai intuīciju, kad Jūs zināt, ka jā – šim māksliniekam vai mākslas darbam noteikti ir potenciāls.
(Ilgi klusē.) Darbības sākums bija t. s. entuziasma periods. Mūsdienu mākslas vēsturei Krievijā ir vairāki posmi. Pirmais bija Varoņu periods, kurš notika vēl pirms manas iesaistīšanās šai nozarē: nonkonformisms u. c. mākslas virzieni, kas pastāvēja padomju laikos pirms perestroikas. Mans laiks bija entuziasma posms, kad nevienam nav pietiekamu zināšanu, bet ir aizrautīga mīlestība pret to, ko dari. Šajā periodā mani vislabākie padomdevēji bija paši mākslinieki. Arī uzlūkojot mākslas darbu, man vienmēr primāri svarīgs bija pats mākslinieks, kas aiz tā stāv, viņa personība. Tolaik visi manis sastaptie autori nebūt vēl nebija gatavi tirgum, izaugsme un pilnveide bija vēl procesā, viņi taču bija vēl pavisam jauni. Un šobrīd liela daļa šo mākslinieku strādā jau pavisam citādāk. Tāpēc varu teikt, ka izvēlējos cilvēkus, nevis tikai mākslas darbus. Un ar šīm personībām attīstību turpinājām kopā.
Jūsuprāt, mākslas kolekcionāriem būtu jākomunicē ar māksliniekiem?
Manuprāt, tā ir viena no galvenajām motivācijām! Man pirmais stimuls bija būt piederīgam mākslas sabiedrībai. Dzīvot ar māksliniekiem, runāties ar māksliniekiem, kas var būt labāks. Biznesa cilvēka ikdiena ir gauži garlaicīga, tāpēc māksla ātri vien kļuva par svarīgu manas dzīves daļu.
Tātad pirmais posms bija entuziasma periods, kad meklē un pulcini ap sevi māksliniekus kā savu komandu, nevis kā tikai māksliniekus. Nākamais līmenis, kas sekoja, bija jau profesionālāks: māksla mani sāka interesēt jau neatrauti no konteksta. Un varu izdalīt četrus dažādus kontekstus. Pirmais konteksts – mākslas vēsture. Radot jaunu mākslas darbu, māksliniekam ir jāapzinās, ka pirms viņa ir radīti vēl tūkstošiem citu mākslas darbu.
Un viņam ir jāprot sev atbildēt, kāpēc gan radīt vēl vienu? Otrs konteksts – valoda. Mākslas darbam jākomunicē ar kolēģu artavu, neatkarīgi no izcelsmes valsts. Ir jāspēj rosināt vienota diskusija, kas rodas, ja izmantoti līdzīgi izteiksmes līdzekļi vai izvēlēta vienota virstēma. Trešais ir sociālais konteksts: mākslai, kas iemieso savu laiku, ir iespēja būt dzīvai arī nākotnē. Mans tēvs [Aleksandrs Gelmans] bija ievērojams padomju laiku dramaturgs. Daudzi mēdza pārmest, ka viņa darbi ir pārāk “laiciski”, pārāk piesieti šodienai, ka iepretim mūžībai tie izgaisīs. Uz ko tēvs atbildēja “mirklīgais būs mūžīgs”, proti, tas, kas pauž laiku, nekad nezudīs. Tāpēc arī es, uzlūkojot kādu mākslas darbu, vienmēr piedomāju, vai varu atminēt, kādā laikā tas ir tapis, vai darbs to pauž. Man tas ir svarīgi. Ceturtais konteksts ir mākslinieka sūtība, kāpēc viņš par tādu ir kļuvis, vai tikai tāpēc, ka vecāki viņu sūtīja mākslas skolā jeb viņš ar to nodarbojas, jo vēlas kaut ko pateikt. Šai sakarā varu teikt, ka izplatīts ir uzskats, ka cilvēkam, kas ir apguvis mākslas izglītību, ir vairāk izredžu. Es tam nepavisam negribu piekrist. Jo tieši tie mākslinieki, kuriem nav bijusi iespēja mākslu studēt, bet kuros tik un tā ir degsme kļūt par labiem māksliniekiem, ir visspēcīgākie, jo tā ir viņu apzināti izdarīta izvēle un nevis rīcība vecākiem par labu, vai vēl kāda interesēs. Un Krievijā ir vairāki ļoti talantīgi mākslinieki, kas pēc izglītības varbūt ir arhitekti vai dizaineri, bet ne mākslinieki. Lūk, četri svarīgi konteksti, lai mākslas darbs mani uzrunātu.
Kāpēc Jūs pats nekļuvāt par dramaturgu?
Es centos! Bet man nebija talanta. (Skaļi smejas.)
Bet vai Jums nešķiet, ka šī šūpulī liktā spēja tomēr Jums palīdz paredzēt “stāsta beigas”, domāt stratēģiski, izspēlēt scenārijus, jo, sekojot Jūsu biogrāfijai, šķiet, ka spēja paredzēt Jums labi padodas.
Jā, šo prasmi es praktizēju, bet savā otrā darbības jomā – politikā, kur saceru ne vienu vien scenāriju. Bet mākslā nekad. Nebija viegli būt vienkāršam zēnam, kura tēvs ir ļoti slavens dramaturgs. Taču es tiešām centos: dzejoļus rakstīju, zīmēju, bet man paveicās, ka nekļuvu par grafomānu, jo man bija ļoti labs kritiķis – mans tēvs, kurš mēdza norādīt “Slikti, ļoti slikti…” (smejas). Kas zina, var jau būt tik slikti arī nebija, vienkārši tēvs gribēja pasargāt un šajā arodā mani neielaist… Bet godīgi sakot, man liekas, ka tas arī ir viens no manu panākumu noslēpumiem. Biju tiešām centīgs: rakstīju stāstus, vairākkārt tos pārrakstīju, rakstīju piezīmes. Un, kad tik ļoti nopūlies, tad pamani, ka talantīgs cilvēks tepat līdzās visu sasniedz ar tādu vieglumu... Un tā es iemācījos ātri pamanīt, atpazīt talantu svešos cilvēkos.
Vai mākslas kolekcionāri, kas mākslas darbus pirmām kārtām uzlūko kā investīcijas, ir sava vārda cienīgi, ja pirmā vietā ir aprēķins un nevis mīlestība uz mākslu.
Pirmkārt, nav svarīgi, kā nonāc līdz mākslas kolekcionēšanai. Varbūt esi izlēmis savu dzīvokli padarīt skaistāku un nolem doties uz mākslas mesi, vai esi izlēmis investēt, vai vēlies palīdzēt kādam draugam māksliniekam, nopērkot viņa darbus. Proti, kolekcionāri pie tā nonāk pa visdažādākajiem ceļiem. Bet – ja māksla viņus neaizrauj, tad viņi nekad nekļūs savā jomā veiksmīgi. Ikdienā sastopam daudzus, kas pērk mākslas darbus, bet tikai daži no tiem ir kolekcionāri. Otrkārt, ir korporatīvās kolekcijas. Eiropā un arī Maskavā ir virkne banku, kas iepērk darbus. Un banka nav persona, līdz ar ko te nevar piedēvēt mīlestību pret mākslu kā motivāciju. Bet iepirkumi tik un tā ar laiku pārtop kolekcijās, aiz tā bieži stāv spēcīgs kurators, kurš tās izveido muzeja līmenī.
Tātad var būt labas mākslas kolekcijas arī neiesaistot individuālu mīlestību pret mākslu. Bet tas nav viegli. Jo tieši mīlestība ir tas elements, kas palīdz uzķert to unikālo, īpašo, kas atlasi padara veiksmīgu un neatkārtojamu.
Viļņas pirmā izsoļu nama direktore Simona Makseliene sarunā reiz teica, ka, viņasprāt, ļoti svarīgi ir privātkolekcijās samanīt arī kolekcionāru izdarītās kļūdas, tieši tās veidojot unikālo rokrakstu. Vai Jūs tam piekrītat?
Noteikti nepiekrītu. Mākslas lauks ir ļoti plašs, un profesionāls padomdevējs, piemēram, galerists, var to kaut nedaudz ierobežot, norādot, teiksim, uz 100 māksliniekiem, kuriem ir potenciāls nākotnē veidot mākslas vēsturi. Un kolekcionārs sevi var realizēt no šī loka neizejot, un tā ietvaros parādot savu individuālo gaumi. Tas ir normāli. Jo, ja iziet ārpus šādas profesionāļa iezīmētas atlases, tad 100% tiks pieļautas kļūdas. Protams, jāņem vērā arī tas, ka kolekcionāri ir cilvēki, kas ļoti ātri mācās, jo viņi maksā lielu naudu.
Šovasar Jūs atvērāt laikmetīgās mākslas telpu Tverā, līdz 2013. gadam plānojat tādu vērt arī Samārā un Kazaņā, jūs esiet arī Permas laikmetīgās mākslas muzeja izveidotājs un vadītājs un biennāles ietvaros ir skatāma Jūsu organizēta izstāde par Krievijas reģionālo mākslu. Varbūt variet komentēt šo interesi.
Saistībā ar Permu – sākotnēji man draugs, kurš bija Permas gubernators, palūdza mani te rīkot kādas radošas aktivitātes. Vēlāk viņš jau vēlējās ko pastāvīgāku, proti, muzeju. Tagad Perma ir ļoti liela manas dzīves daļa, jo neilgi pirms tās es atrados diezgan sliktā dzīves periodā – man bija tipiska pusmūža krīze, nezināju, ko īsti darīt, arī galerijā lietas jau ritēja bez manas līdzdalības, es tur biju tikai traucēklis, jo nācu ar idejām, kas prasītu līdzekļus. Daudzos darījumos cilvēki vairāk tīkoja pēc mana vārda un nevis spējām. Taču tajā pat laikā nejutos vēl tik vecs, lai te arī apstātos, tāpēc ieslīgu krīzē, no kuras mani izvilka piedāvājumus no Permas. Sākotnēji situācija, protams, bija grūta, gana altruistiska, taču darbs deva tik nepieciešamo adrenalīnu, un nu Krievijā ir unikāla situācija, jo provinces pilsētā rit intensīva mākslas dzīve. Krievijas jaunie mākslinieki, mūziķi, radošie cilvēki permiešus pat sākuši apskaust. Esam izveidojuši arī kultūras aliansi, lai varētu īstenot pieprasījumu arī no citām reģionālajām pilsētām. Krievijā ir raksturīgi, ka cilvēki netic tehnoloģijām, bet tic cilvēkiem. Tāpēc visiem vajag tagad tieši Gelmanu. Bet tā kā visur būt es nespēju, tad esam izveidojuši organizāciju, kas Maratu Gelmanu pārstāv. Parakstām līgumus ar Krievijas pilsētām, kurām esam apņēmušies palīdzēt. Tagad aliansē ir jau deviņas pilsētas.
Kā Jūs raksturotu situāciju Krievijas laikmetīgās mākslas tirgū šodien?
Kopumā lielākā daļa kolekcionāru, kuri uzradās ap 2000. gadu, kas bija tāds ļoti optimistisks laiks, šodien ir jau emigrējuši. Politiskā situācija Krievijā ir tāda, ka šobrīd bagātākie ļaudis valstī ir amatpersonas. Bet amatpersonas naudu atklātā veidā netērē. Tas veido savdabīgu tirgu. Ir iniciatīvas, kur bagāti cilvēki organizētā veidā iepērk mākslas darbus un dāvina tos muzejiem. Proti, nevis finansiāli atbalsta, bet ar mākslas darbiem. Ar laiku daļa šo cilvēku varbūt kļūst arī par kolekcionāriem.
Vai piekrītat Maskavas biennāles kuratora Pētera Vēbela teiktajam, ka šodien mākslā nav vienas dominējošās valsts vai reģiona, nav dominējošā mākslas medija, valda globalizācija, kur viss ir savstarpēji sajaucies. Un, ja jā, tad ar ko “tas beigsies”?
Kā tendence, jā. Piekrītu, ka tāda pastāv. Taču, neraugoties uz to, ka māksla ir ļoti dinamiska sfēra, viscaur tomēr saglabājas nemainīgas, konservatīvas vērtības. Ikviena tendence tomēr ir tikai tendence un nevis, ka mēs būtu nonākuši jau jaunā pasaules modelī. Aizbrauc uz Ņujorku un secini, ka tas ir mākslas centrs. Aizbrauc uz Berlīni un arī te ir citādāks, bet centrs. Proti, es izmantotu citu metaforu. Globalizācija nevis nonivelē visu par universālu, bet gan ir kā vienots organisms, kur ir sirds, rokas, kājas, dibens, loceklis… Tāpat arī uz Zemeslodes ir Maskava, Ņujorka utt., proti, katram punktam, katram centram ir sava individuāla funkcija, taču tie savienoti vienotā organismā. Manuprāt, tā ir globalizācija.
Savukārt, par medijiem runājot, te konservatīvo vērtību klātbūtne ir vēl izteiktāka. Jā, tik tiešām, video māksla un glezniecība ir gandrīz līdzvērtīgas. Bet tomēr katrs jaunais izteiksmes veids stājas rindas kārtībā. Ir mediji, kas ir ieņēmuši noteiktu vietu, un to nepamet. Bet ir arī tādi, kas savā vietā laiž citus izteiksmes līdzekļus. Piemēram, eļļas glezniecība un bronzas skulptūras, abi žanri ir savulaik bijuši fetiši. Taču, ja eļļas glezniecība savas pozīcijas ir saglabājusi, tad par bronzas skulptūru to nevarētu teikt.
Ja mākslas pasaule ir kā vienots organisms, tad kura ķermeņa daļa ir Krievija?
Domājot par Krievijas lomu, man ir kāda teorija, un ir vairākas pazīmes, kas signalizē, ka teorija darbojas. Kā zināms, mākslas tirgus ir balstīts fundamentālā nošķīrumā starp oriģinālu un kopiju. Oriģināls ir ļoti dārgs, tā vieta ir muzejā u.tml., kamēr kopijas var atrast žurnālos, tās nemaksā neko. Tajā pat laikā jaunā māksla arvien vairāk un vairāk attālinās no unikāla un neatkārtojama oriģināla. Ir tāds teiciens, ka mums ir Puškina rokraksti, bet nav Peļevina rokrakstu. Jo Peļevins rakstīja jau uz datora. Proti, māksla kļūst arvien tiražējamāka, bet tirgus joprojām spītīgi turas pie oriģināliem. Bet agrāk vai vēlāk šāds tirgus modelis sabruks, vairs nedarbosies. Un skaidrs ir tas, ka, kolīdz šis tirgus atmirs, tā automātiski vietā nāks cits. Eiropā u.c. tas būs ļoti smagi, jo oriģinālos balstītajā sistēma ir ieguldīti miljardi. Bet Krievijā situācija ir vieglāka, vecā modeļa tirgus te nav tik attīstīts. Tāpēc Krievijai būs viegli pāries uz jauno. Tā teikt: pēdējais kļūst pirmais.
